Sers Vantess. Donkijs Hots

Drāmas mākslas skola
Dmitrija Krimova laboratorija, Maskava

kolektīvs sacerējums
opus Nr.2

Režisors: Dmitrijs Krimovs
Mākslinieki un aktieri: Marija Tregubova, Etele Jošpa, Jeļizaveta Dzuceva, Vera Martinova, Anna Karceva, Aleksandra Osipova

Plastikas režisors: Andrejs Ščukins
Ēnu teātris: Arsēnijs Epelbaums

Mākslinieki: Maksims Maminovs, Sergejs Melkoņans, Kirils Fedotovs, Anna Siņakina, Etele Jošpa, Aleksandrs Barmenkovs, Olga Ņikitina, Jeļizaveta Dzuceva, Natalja Gorčakova, Vlada Pomirkovanaja, Mihails Umaņecs, Aleksandra Osipova, Valentīna Rezņikova, Vadims Dubrovins, Tatjana Anastasova

Izrādes garums 1 st. 15 min., bez starpbrīža
18+

Nominācija 2007. gada prēmijai „Zelta Maska” kategorijā „Labākā novatoriskā izrāde”.

Cilvēkam ir bail palikt vienatnē. Vientulība – varoņu un trako liktenis. Kopā cilvēkiem ir mierīgi. Viņi sev liekas stipri, un tas viņiem dod pārliecību par sevi, tāpēc viņiem patīk, kā rakstīja Okudžava, pulcēties baros. Bari jeb sabiedrības mēdz būt dažādas – ideoloģiskas, reliģiskas, profesionālas, vīriešu un sieviešu. Un cilvēki no vienām sabiedrībām bieži vien nemīl cilvēkus no citām sabiedrībām. Tas viņiem dod vēl lielāku pārliecību par sevi: sava bara piederības sajūta vienmēr ir stiprāka, kad līdzās ir cits bars. Un teiksim, basketbolistu sabiedrība nemīl, piemēram, pundurus, un punduru sabiedrībā nemīl basketbolistus. Pārdevēju aprindās nemīl, teiksim, revidentus, bet revidentu vidū vērojama nepatika pret pārdevējiem. Autovadītāji nemīl miličus – miliči nemīl autovadītājus. Un tā tālāk. Tāds lūk balagāns. Un neviens pūlis pasaulē nemīl klejojošus bruņiniekus – šos vientulīgos taisnības aizstāvjus. Vientuļnieki bola acis, kaitina un izraisa nepatīkamas sajūtas paša dekadentismu un, protams, protestu. Varētu teikt, ka klejojošus bruņiniekus neviens nemīl, izņemot viņu sievas, un tas savā veidā apvieno cilvēkus – basketbolistus, pārdevējus, miličus un revidentus vienā draudzīgā pūlī. Un tas nemīl atšķirīgos. Nemīl un ieriebj. Visos laikos un visās valstīs. Arī Spānijā.

Dmitrijs Krimovs

Jaunieši pavalkātos melnos mēteļos izkaisa uz skatuves dzeltenas skaidas, izkārtojot tās līdzīgi kā cirka arēnā, notupstas uz ceļiem un uzklāj uz sevi auduma gabalus, spilvenu un līdzīgus mērķim piederīgus priekšmetus un Velaskesa personāži ir jūsu priekšā. Spānija, ser.

Starp citu izrādes afišā tā arī rakstīts: sers Vantess „Donkijs Hots”. Tā dažkārt bērni izrunā dzirdēto neparasto nosaukumu. Krimova izrādē neparasti savienots pilnīgi naivs, bērnišķīgs primitīvisms, smalkas metaforas un asas sāpes pēc aizgājušā, ko nevar noturēt. Iznesa balta finiera plāksnes, ar melnu krāsu uzzīmēja māju kontūras, ar bērnu skaitāmpantiņiem klauvē, kā ar kastaņetēm. Iegriežas uz kociņiem uzvilktie skaitāmie kauliņi, un pēc brīža tās jau ir vējdzirnavas. Un tad parādās kaut kas nesaprotami garš (uz viena jaunā cilvēka pleciem paceļas otrs), lielā melnā mētelī, cepurē un apaļās brillēs. Ar šķēpu pa priekšu viņš metas kaujā. Un cieš sakāvi. Visās frontēs. Krimova izrāde par to, kā atraida to, kas viņiem nelīdzinās. Viņi sit to ar nūjām, pasludina par traku un galu galā preparē ar necilvēcīgu ziņkārību.

Aiz balta aizslietņa liels skelets ar spicu bārdu sazāģē pa daļām, no galvaskausa tiek izņemtas un mēslainē izmetas grāmatas, kartona dzirnavas, Dulcinejas un Rozitas figūras. Pēc tam viena no pundurēm no uz finiera uzzīmētās tualetes izvelk papīra fragmentus un saliek no tiem vārdu. Vārdu ir viegli atpazīt, tas ir no Gogoļa „Vājprātīgā piezīmes”. Viņš arī bija dīvainis, iztēlojās sevi Spānijā. Tikmēr atkal parādījies tas garais dīvainis, smēķē cigareti un lasa savu medicīnisko slēdzienu: sadzīvē neadekvāts, nederīgs fiziskajam darbam, bet pilnīgi gatavs etapam. Aptuveni tāpat izklausās ieslodzītā Juvačeva-Harmsa Danila Ivanoviča medicīniskās apskates slēdziens. Un tomēr šī neprātīgā radījuma ēna lidinās pa pasauli (salika no finiera daļām figūru un viss notika), sitas gar sienām un logiem un katru reizi atrodas blakus tiem, kas kaut kādā veidā atšķiras no visiem apkārtējiem.

Un mēs skatāmies slaidus, kur divstāvu cilvēkveidīgais neveiklās brillēs sarindots līdzās ar Meijerholdu, Majakovski un Šostakoviču, ar bītliem un princesi Diānu.

Beigas gan sanākušas bēdīgas. Milzīgu lupatu lelli nolikuši tieši skatītāju priekšā un nolasīja šī Donkija Hota testamentu no Servantesa grāmatas. Viņam, redziet, apnicis būt atšķirīgam no pārējiem, nolēmis kļūt normāls. Punduri, savu padarījuši, apklāja lelli ar melnu mēteli, notupstas uz ceļiem un pat brilles sev uzlikuši. Taču augumā viņi tik un tā nav lielāki.

žurnāls „Itogi”

Citas izrādes