SAPNIS VASARAS NAKTĪ

Teātris “P. Fomenko meistardarbnīca”, Maskava

Viljams Šekspīrs
SAPNIS VASARAS NAKTĪ

Režisors: Ivans Popovski
Mākslinieks: P.O.P
Kostīmu māksliniece: Angelina Atlagiča
Gaismu mākslinieks: Vladislavs Frolovs
Video: Aleksandrs Marčenko
Horeogrāfs: Oļegs Gluškovs

Lomās: Karens Badalovs, Gaļina Tjuņina, Oļegs Nirjans, Ambarcums Kabanjans, Serafima Ogareva, Irina Gorbačova, Aleksandrs Mičkovs, Jurijs Butorins, Ņikita Tjuņins, Andrejs Kazakovs, Rustems Juskajevs, Kirils Pirogovs, Stepans Pjankovs

2016. gada “Zelta Maska” balva – “Labākā drāmas izrāde, lielā forma”.
Nominācijas balvām: „Labākais režisora darbs”, «Labākā sieviešu loma» (Irina Gorbačova). Izrāde ir 2016. gada festivāla “Zelta Maska” programmas “Russian Case” dalībniece.

Helēna ir iemīlējusies Demetrijā, Demetrijs iemīlējies Hermijā, bet Hermija Lizandrā. Tiesa, tas gan abpusēji. Taču vēl ir Hermijas tēvs, kurš sajauc visas kārtis, mēģinot meitu atdot par sievu nemīlamajam Demetrijam. Un hercogs Tēsejs viņa nodomu pat it kā atbalsta. Naktī jaunieši aizmuks tā patālāk no Atēnu  likumiem un vecāku padomiem – uz valdnieka mežu, kur tiks galīgi sapīti, sasaistīsies (un atraisīsies!) ar elfu valdnieka Oberona un viņa izklaidīgā palīga Robina burvestībām.

Te viss ir spēle – kā teātra, tā mīlas, reizēm nedaudz naiva, reizēm sarežģīta un samezglota. Gadās, ka tā kļūst asa, pat bīstama – tādu spēli labāk vērot no malas, neiejaucoties. Gadās, top bērnišķīgi vienkārša – tādā iesaistīsies gribot negribot. Taču visu izrādi tā ir ārkārtīgi vitāla, neticami azartiska. Spēles haosā, nakts murgā dzēšas robeža, kas šķir miegu no nomoda. Tikai uz tausti tiek atrastas – un paplašinātas – pasaules robežas. Milzīgas, neaptveramas pasaules, kur “sūnu gulta” vilina ar savu svaigumu kā vēsi palagi. Kur mīlnieki sapin cits citu, savijas dzīvā kamolā, kurš elpo un dveš greizsirdību, jaunību, bailes un – mīlestību. Ar to kā ar mūziku, kā ar burvju sulu šeit ir piesātināts gaiss, tā un tikai tā virza “kā jūru, tā Homēru”…
Teātris “P. Fomenko meistardarbnīca”, Maskava

Ivana Popovski “Sapni vasaras naktī” publika uzņem ar sajūsmu un līksmu prieku. Man šausmīgi patīk skatīties aktieriem acīs, kad viņi iznāk paklanīties. Tajās staro tāds atvieglojums, laime, tāda pārliecība par savas mākslas neatvairāmo spēku. Ja gribat redzēt laimīgus cilvēkus, neaizejiet pirms paklanīšanās. Taču galvenais brīnums ir tas, ka ir jūtams, kā atdzimst burvju spēles gars, ko sevī nesa Pjotrs Fomenko.                                                  
Teātra kritiķis, Aleksejs Bartoševičs, intervija žurnālam “Ekran i scena”

“Sapni vasaras naktī” publika ir nosapņojusi tādā laikā, kad, šķiet, nekas mūs nenoskaņo par labu līksmai teātra spēlei, – un tas ir izraisījis efektu, ko skābekļa spilvens dod pēc gaisa slāpstošajiem. Savukārt pašam teātrim, kas pārcietis sava līdera nāvi, atgūstot pamatu zem kājām, izrāde izvērtusies par teātra atgriešanos savā orbītā, taču jaunā tā attīstības vītnē. Ivans Popovski “sašuvis” izrādi, to it kā piegriežot pēc seniem lekāliem, liekot mums atcerēties gan psiholoģiskās mežģīnes, gan vieglo elpu, gan uzvarošo spēlmanību, taču teātra pirmizrāžu defilē viņa darbs izskatās vienkārši graujoši.
Ivans Popovski mantojis [spēles paņēmienus] ne tikai no sava skolotāja Pjotra Fomenko. Viņa “Sapņa” cirka trakulībā nevar neatpazīt slavenās Pītera Bruka izrādes pazīmes – Bruks mēģinājumu procesā no aktieriem pieprasīja pilnīgu atbrīvošanos, ko pēcāk iegrožoja ar cirka triku palīdzību.
Žurnāls “Teatraļnaja afiša”

Citas izrādes