Mihaila teātris, Sanktpēterburga
Johana Sebastiana Baha mūzika
Balets 2 daļās
Horeogrāfs-inscenētājs: Načo Duato
Scenogrāfija: Džafars Čalabi
Kostīmu mākslinieks: Načo Duato
Gaismu mākslinieks: Breds Fīlds
Kostīmu mākslinieks-tehnologs: Alla Marusina
Uzveduma mākslinieciskais vadītājs un diriģents: Mihails Tatarņikovs
Izrādes garums 1 st. 50 min. ar vienu starpbrīdi
Vecuma kategorija: +12
Nominācija 2013. gada prēmijai „Zelta Maska” kategorijā – „Labākā baleta izrāde”.
Man nebija nodoms izstāstīt kādu konkrētu stāstu. Tajā pašā laikā es atļāvos izdarīt mājienu par netveramām lietām, bez kurām vienkārši nevar iztikt, vēršoties pie tāda komponista, – nāve, iedvesma, radītāja diženums un viņa vientulība.
Načo Duato
„Daudzpusība” radās pēc Veimāras pilsētas lūguma, kas vērsās pie spāņu meistara ar lūgumu uzvest baletu, kas būtu veltīta kādam no pilsētas slavenajiem iedzīvotājiem. Duato izvēlējās savu iemīļoto Bahu. Izrāde ir piepildīta ar kultūras atmosfēru. Tas ir sveiciens baroka laikmetam, ar tā kaislīgajām, bet stingri ierobežotām pārmērībām. Iedvesmojoties no tā, paša horeogrāfa veidotie dejotāju kostīmi ietilpst diapazonā no mūsdienu triko līdz stilizētiem baroka tērpiem. Bet izrāde ir arī horeogrāfa eksperiments par XX un XXI gadsimtu robežu, kas pilns ar zemtekstiem un domu spēlēm: kā mūsdienu deja saskan ar skaņām, kas radušās pirms teju 300 gadiem, un par ko harmoniska mūzika stāsta mūsdienu plosītajam cilvēkam?
Izrāde pēc oriģinālās idejas paredzēta neklasiskiem dejotājiem, un iestudējums klasiskā krievu trupā mainījis tās akcentus. Spāņu māksliniekam Duato raksturīgā organiskā peldēšanās mūzikā sajaukusies ar krievu stila neofītu nopietno darbu. Duato refleksiju okeānā Baha mūzikas pavadībā ievijis arī miglainas atsauces uz Baha biogrāfiju. Lielākā daļa izrādes ir „Baha polifoniju asprātīga vizualizācija”. Dejas formu izstrāde sasaucas ar mūzikas struktūru un noskaņu, ievijoties tajā – dejotāji burtiski balansē uz akordu asumiem.
Iestudētājs ielauzies baletam riskantā jomā. Dejotāji redzami un pārskatāmi apzīmē mūziku, ar ķermeņiem atveidojot orķestra instrumentus, bet ar dejām atainojot nošu kombinācijas. Lūgšana, erotika, meditācija, retorika.
Duato savas pārdomas parāda neparasti. Daudzi baleta veidotāji pretendē uz garīgumu, bet reti kurš spēj radīt atšķirīgi izveidotu paradoksu: horeogrāfs ar tēlu palīdzību parāda, ka gars ir spēcīgāks par tēlu, neieslīgstot ne garlaicīgā tēlainībā, ne pseidofreidiskā netiklībā, ne arī samākslotā alegorijā.
Bet galvenā Duato tēma ir mūzikas dieva Baha pielūgsme. Načo izrādē spēlē pats sevi – plastikas radītāju, ko iedvesmo dievišķās skaņas. Pirmkārt, atainojot mulsumu un satraukumu, viņš izlūdzas komponista atļauju: vai drīkst ņemt viņa partitūras un veidot no tām baletu? Izbaudījis Baha atklāsmes, baletmeistars pateicas komponistam, kaut arī veidot deju iestudējumu pie izcilas mūzikas ir kā piedalīties loterijā
laikraksts „Novije Izvestija”