G. Tovstonogova vārdā nosauktais Lielais dramatiskais teātris, Sanktpēterburga
Ivans Viripajevs
APSKURBUŠIE
Režisors: Andrejs Mogučijs
Mākslinieks: Aleksandrs Šiškins
Literārā redaktore: Svetlana Ščagina
Mākslinieka asistents: Anna Martiņenko
Gaismu mākslinieks: Stass Svistunovičs
Kostīmu māksliniece: Žanna Serdjuka
Skaņu režisors: Aleksejs Titovs
Videoinženieris: Dmitrijs Fjodorovs
Skatuves kustību un triku režisori: Romans Kaganovičs, Maksims Pahomovs
Mākslinieki: Karina Razumovska, Valerijs Degtjars, Varvara Pavlova, Aļona Kučkova, Vasīlijs Reutovs, Dmitrijs Vorobjovs, Marina Ignatova, Anatolijs Petrovs, Aleksejs Falilejevs, Jeļena Popova, Rustams Nasirovs, Viktors Kņaževs, Ruslans Barabanovs, Jevgeņijs Slavskis, Jūlija Deinega, Uļjana Fomičeva
Izrādes garums 2 st. 20 min.
18+
Izrādē tiek izmantota stilistiski pazemināta leksika.
2016. gada prēmija “Zelta Maska” – “Labākais režisora darbs drāmā”. Īpašā festivāla “Zelta Maska” žūrijas prēmija (izrādes “Apskurbušie” aktieru ansamblis).
Nominācijas 2016. gada prēmijai “Zelta Maska”– “Labākā lielās formas dramatiskā izrāde”, “Labākais mākslinieka darbs”, “Labākā otrā plāna loma” (Marina Ignatova, Anatolijs Petrovs, Vasīlijs Reutovs).
Lugas galvenā tēma ir mīlestība. Mīlestība uz dievišķo cilvēka dabā. Apskurbumam lugā nepiemīt sadzīviska nokrāsa, to nedrīkst saprast burtiski – tā ir apskaidrības, patiesa dzīves plūduma, mīlestības, tieši patlaban notiekoša brīnuma izjūtas metafora. Vienas nakts laikā ar varoņiem notiek brīnumainas pārvērtības. Šī nakts ir brīvības un cerību brīdis. Visiem cilvēkiem ir iespēja izmainīt savu dzīvi uz labāku – izrāde ir par to. Luga “Apskurbušie” ir brīviem cilvēkiem, brīviem no stereotipiem un aizspriedumiem.
Andrejs Mogučijs
Izjusts huligānisms un nekaunīga vaļsirdības imitācija, tāpat kā pārspīlētā dieva meklēšana un visaptverošā grūtā valoda šajā gadījumā piederēja pie Ivana Viripajeva lugas labajām īpašībām. Zemteksts – tas, par ko režisors un aktieri ir vienojušies mēģinājumos, izrādījās gan gudrāk, gan smalkāk, gan arī smieklīgāk par tekstu.
Zināma profesionāla iecietība, aizbildnieciska vaļība, bet dažbrīd arī ironiska nesaudzība attiecībā pret lugu ir kļuvusi par pašvērtīgās brīvības papildu nosacījumu. Jo bezrūpīgāk un nesatricināmāk aktieri “bārstīja brīnišķās blēņas”, jo bagātīgāka un dziļāka izrādījās notiekošā īsteni teatrālā jēga. Morāle, kā jau tas mēdz būt, piekāpās spēles priekšā. Tāpēc jau tas ir teātris.
Nestabilitāte kā tāda – tieši tā arī izrādījās šeit sarīkotās spēles patiesā jēga. Kā miesiskā, tā dvēseliskā nestabilitāte. Vertikāle (tai skaitā tikumiskā) šeit nevienam nepadevās bez cīņas, iztaisnoties visā augumā bija ļauts vien nedaudziem un tikai dažas sekundes – kājas liecās pārāk mīkstajā, staignajā virsmā. Bet arī mierīgā horizontāle (ja vēlaties, netikumiskā) arī nebija viegli sasniedzama alternatīva – gulošais ķermenis ripoja lejā pa slīpumu. Ja ir vēlēšanās, no šīs ģeometrijas var iegūt tik daudz metaforu, cik vajadzīgs. Interesanti, ka neviens neizmantoja šajos apstākļos visstabilāko pozu. Nevienam neienāca prātā vienkārši nostāties uz ceļiem. Personāži paradoksālā veidā turēja dārgu savu nestabilitāti. Balsts spriedelējumos par dievišķo nemainīgi izrādījās gan nestiprs, gan īslaicīgs. Svētlaime (varbūt evaņģēliskā nozīmē) atklājās nevis iegūšanā, bet centienos. Mīlestība (skatītāju) tika dāvāta nevis par vārdiem, bet, kā mēdz būt, par to, kas ir aiz vārdiem: krītošajam juta līdz un līdzpārdzīvoja vienkārši tāpat vien, lai ko viņš tur nepļāpātu.
interneta izdevums “Colta”
Protams, Andrejs Mogučijs “Apskurbušajos” ir saskatījis kaut ko daudz svarīgāku un nopietnāku par satīrisku pamācību. Un jo amizantāk, precīzāk, daudzveidīgāk un sulīgāk LDT aktieri uz skatuves attēlo iereibušus cilvēkus, jo acīmredzamāk kļūst, ka žūpība šajā gadījumā ir tikai vissaprotamākā no sadzīviskajām neadekvātuma alegorijām, bet patiesībā runa ir par totālajiem meliem, kuru klēpī mūsdienu cilvēkiem ir tik komfortabli uzturēties, – meliem, kas nosaka dzīšanos pēc panākumiem vai piesedz ģimenes saišu izsmeltību, kur jau sen vairs nav vietas simpātijām un jūtām.
avīze “Komersant”